Johannus digitālās ērģeles Zaubes baznīcā

Pavisam nesen Zaubes Evaņģēliski luteriskajā baznīcā uzstādījām Johannus Ecclesia T-250 digitālās ērģeles (Dark Oak).

Johannus ir kļuvuši par nopietnu sāncensi tirgū, kurā iepriekš valdīja tradicionālo ērģeļu meistari. Laiki mainās, un pieaug baznīcu skaits, kas apsver digitālo ērģeļu iegādi vai arī stabuļu ērģeļu kombināciju ar Johannus ērģelēm.

Johannus vairs nevar salīdzināt ar citām digitālajām ērģelēm, tās var tikai salīdzināt ar īstām stabuļu ērģelēm!

Zaube veidojusies pie ordeņa pils un tajā bijusi arī kapella, kura celta 1257. gadā, bet pirmā baznīca draudzei celta 1563. gadā no ozola baļķiem, bet pēc citiem avotiem no egles koka. Celtne bijusi bez torņa . Tas uzcelts tikai 1577.gadā. 

Pirmo baznīcu pavēlējis celt toreizējais ordeņa kanclers Josts Clod’ts. 1588. gadā  viņa dēls licis izrotāt baznīcu pateicībā par savu izglābšanos.

Mūra baznīca celta 1854. gadā un iesvētīta 19. septembrī. Baznīcā bija 275 sēdvietas. Baznīcas tornis, kuram nav līdzīgu ne Baltijā, ne Zviedrijā, Vilhelma fon Strika projektēts 1911. gadā,  uzcelts 1913. gadā. Domājams, ka akmens bluķi, kas diezgan nekārtīgi izmētāti ap baznīcu, ir palikuši pāri no torņa celtniecības, bet tā kā drīz sākās pasaules karš, tad par apkārtnes sakopšanu nebija laika domāt. Kara laikā baznīca stipri cietusi, tāpēc pēc kara vajadzēja līdzekļus baznīcas atjaunošanai. Tika atliets jauns zvans un 1926. gadā uzstādīts tornī, kur atrodas arī patreiz. Vajadzēja jaunas ērģeles. Tās pasūtīja Jēkabam Jauģietim, kuru uzskata par otro lietpratīgāko un ražīgāko ērģeļbūvētāju 30. gadu Latvijā. 1934. gada rudenī tās bija gatavas un 14. oktobrī tika iesvētītas. Zaubes ērģeles bija vienas no trim lielākajām Jauģa ērģelēm, bet skanējuma ziņā tās bijušas labākas par pārejām.

Otrā pasaules kara gados  Zaubes baznīca pārāk daudz necieta un tā turpināja darboties līdz 1963. gada beigām. Visu politisko apstākļu dēļ, draudze iznīka. Pēdējais dievkalpojums notika 1963. gada ziemassvētkos. Baznīca tika atsavināta un izdemolēta. Logu vitrāžas izsistas, ērģeļu stabules izvazātas, torņa spice kopā ar krustu tika brutāli nolauzta 1969. g. vasarā – aizkabinot trosi aiz krusta un ar traktora palīdzību norauta. Vēlāk uztaisīja tornim nelielu nobeigumu, lai lietus un sniegs netiktu iekšā. Tāds tornis izskatās arī tagad. Baznīcas telpas tika izmantotas kā sporta zāle, vēlāk, kad uzcēla jauno skolu ar sporta zāli, baznīcu izmantoja minerālmēslu uzglabāšanai un pēc tam atdeva rajona patērētāju biedrības savienībai, kura to izmantoja par pārtikas noliktavu.

Draudze savu darbību atjaunoja drīz pēc atmodas sākšanās. Dievkalpojumi notika dažādās vietās, bet galvenokārt  baznīcas durvju priekšā. 1991. gada 22. decembrī draudzei tika atdota baznīcas ēka, kura bija nožēlojamā stāvoklī. Caurais jumts bija pamatīgi sabojājis sienas un drausmīgā netīrība, kas valdīja pārtikas noliktavā , vispār nav aprakstāma. Ziemassvētku dievkalpojums notika izmazgātās telpās.

1997. gadā baznīcai tika uzlikts jauns jumts. 1998. gadā izremontētas sienas. 2002. gadā draudze atguva arī mācītājmuižas ēkas un beidzot kļuva par pilntiesīgiem saimniekiem savos īpašumos.

2000. gada oktobrī kāda dāņu sabiedriska organizācija atveda un uzdāvināja baznīcas iekārtu (solus, altārgaldu, altāra sētiņu un elektriskās ērģeles, paklājus) no kādas baznīcas Dānijā, kura lēnām tiek ieskalota jūrā.